Ar mūsdienu izlutināto gaumi, šķiet, diezgan neiespējami atrast darbu, kas patīk, ja vien tas nav saistīts ar nekā nedarīšanu, sēžot pie pc.
Vēl neticamāks šķiet fakts, ka patiešām patikt var zemu apmaksāts darbs, kurš saistīts ar 90%, ne īpaši gudriem cilvēkiem.
Tomēr, tas nav arī nereāli, jo ir daudzi , kuriem patīk strādāt ar cilvēkiem. Diezgan plašs jēdziens, bet tieša klientu konsultēšana var būt interesanta un patīkama, ja spēj cilvēkam palīdzēt. Rodas sava veida gandarījums, ka ar savām zināšanām spēj palīdzēt kādam un atbildēt uz viņa sniegtajiem jautājumiem. Skaisti skan līdz brīdim, kad saproti, ka stulbs, neaptēsts vai klausīties negribošs klients, kurš sarunas laikā par tevi pastāsta arī daudz ko jaunu tā teikt, ir labāks par pašu darba devēju.
Vispirms par pirmo. Pieņemsim, ka tev nav internets jau trešo dienu un tev šķiet, ka tavai interneta firmai ir pilnīgi nospļauties uz tevi, galvenais, ka esi samaksājis, jo līdz nākamajam maksājumam interneta problēmas tiks atrisinātas. Tu esi aizkaitināts un vienīgā lieta pie kā ķerties ir šīs firmas konsultatīvais telefona numurs. Tad nu tādā "pacilātā" garastāvoklī tu zvani uz šo numuru un, bieži vien, pat
Labdien nepasakot, izbrēc visu savu problēmu, papildus izskaistinot to ar pāris
Piiii vārdiem un piebilstot, kādi maitas ir šis uzņēmums tā, it kā tu runātu ar pašu priekšnieku, kurš tūlīt nokaunēsies un vairs nekad neliks tā ciest saviem klientiem. Tā protams ne tuvu nenotiks, jo vienīgais labums no šādas sarunas ir tas, ka tu izlādē savas dusmas uz cilvēku, kurš tev pat gribēdams nevar palīdzēt. Sistēma ir pavisam vienkārša - tu runā ar operatoru, kuram iedotas pāris virspusējas instrukcijas, lai viņš zinātu tās standartfrāzes, kuras katrā situācijā klientam teikt. Uzdosi cilvēkam kādu jautājums pa labi vai pa kreisi, jutīsi, ka viņš nezina ko atbildēt, jo viņam nav šādas informācijas. Un viņš nav arī vainīgs - kā priekšniecība saka, tā jādara. Bet, ja netiek ar kaut ko galā, vainīgs, protams, ir darbinieks.
Nonākam pie otrā. Tomēr savu iespēju robežās, bieži balstoties uz loģisko domāšanu, klientam tiek palīdzēts. Tā teikt, izspiežam no sevis to labāko, esam gandarīti par paveikto līdz brīdim, kad gandarīts nav darba devējs. Maksāt negrib neviens, tāpēc ir domātas prasības, kuras jāizpilda. Nebūs prasības, nebūs izpilde. Diezgan loģiski, jo cilvēks ir slinks radījums un bez kāda stimula rezultāta nebūs. Tomēr zūd gandarījums un prieks strādāt, ja saproti, ka klients ir apmierināts, ka viņam palīdzēts, bet priekšnieks atradīs jebkādu ieganstu, lai pateiktu, ka tavs darbs nav labi paveikts. Viņam nepatiks tava vārdu izvēle, balss tembrs noteiktā mirklī, pauze starp vārdiem pārāk gara, tu esi nepareizi sapratis instrukcijās teikto, utt. Un viņam ir vienalga, ka tev tas nekad nav mācīts, kļūdīties ir cilvēcīgi vai pēc gramatikas likumiem, tava vārdu izvēle ir pilnīgi atbilstoša.
Šajā brīdī tu saproti, ka jebkurš klients, jebkurš cilvēks, kuram centies palīdzēt, tavas pūles novērtēs vairāk kā tas, kurš tev maksā par to, lai tu cilvēkiem palīdzētu. Un tad tu esi izvēles priekšā - darīt to, kas tev patīk pretī saņemot visus iespējamos argumentus, kāpēc tu strādā slikti. Vai arī turpināt tāda darba meklējumus, kur tevi arī novērtēs darba devējs.
